Dabiskie zālāji un to apsaimniekošana. Agro Tops, 2024.g.maijs

DZIDRA KREIŠMANE, LBTU Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes asoc. prof. emeritus

Dabiska zālāja pastāvēšanu pilnībā nodrošina dabas apstākļi, cilvēku lauksaimnieciskā darbība (pļaušana vai mājlopu ganīšana) nav nepieciešama. Latvijā šādu zālāju nav, bet šo terminu lieto kā sinonīmu terminam - daļēji dabisks zālājs.

Pēc tam, kad Latvijas teritorijā lielie zālēdāji izmira, palu darbība un plaši veiktā meliorācija stipri izmainīja dabisko zālāju pastāvēšanu, tā kļuva pilnībā atkarīga no cilvēka. Ja ir zināms, ka zālājs nav bijis arts vai sēts, piemēram, veidojies vietā, kur mežā ilgstoši ganīti mājlopi, vai upes krastā un palienē, kur ilgstoši pļauts un vākts siens, tad tas ir dabisks zālājs.

Lauksaimnieki par dabisku zālāju nereti sauc jebkuru ilggadīgo zālāju, kurā sētās graudzāles ir daļēji iznīkušas un ir ieviesušās savvaļas augu sugas. Pareizāk būtu šādus zālājus saukt par daļēji dabiskiem zālājiem, jo to pastāvēšanu nodrošina cilvēku lauksaimnieciskā darbība, bet vides apstākļus un sugu sastāvu - dabiskie procesi. Kopš 2014. gada saistībā ar ES Kopējās lauksaimniecības politikas nostādnēm ir ieviests termins - ilggadīgs zālājs, kas ir pastāvējis ilgāk par pieciem gadiem. Līdz ar to ilggadīgs ir gan dabisks, gan kultivēts zālājs. Arī šajā rakstā ērtības labad lietots termins - dabisks zālājs.

DABISKIE ZĀLĀJI IR DAUDZVEIDĪGI

 Dabiskie zālāji ir ļoti dažādi - slapji, mitri vai sausi, auglīgi vai mazauglīgi, tie var veidoties gan skābās, gan kaļķainās augsnēs utt. Arī ganīšana un pļaušana rada atšķirīgus vides apstākļus, kuru dēļ veidojas dažādas sugu sabiedrības. Dažādie vides apstākļi nosaka arī apsaimniekošanas pieejas un iespējas.

 Zināmu sajukumu dabisko zālāju apsaimniekošanā rada arī pļavu statuss. Ja dabiskai pļavai ir piešķirts bioloģiski vērtīga zālāja statuss un ir Iespēja saņemt atbalstu zālāju biotopu apsaimniekošanai (BDUZ), garantējot to saglabāšanu, apsaimniekošana ir striktāk regulēta. Tomēr ari šeit pļavas zālāju ir iespējams izmantot lopbarības sagatavošanai, vienlaikus saglabājot aizsargājamās zālaugu sugas vai nodrošinot labvēlīgus apstākļus putnu dzīvotnei. Tomēr arī pļavas bez šī statusa ir dabas vērtība un lopbarības avots, lai arī dabiskie zālāji salīdzinājumā ar sētiem zālājiem bieži ir mazražīgi (0.5-1.5 t/ha siena sausleju pļavās).

Latvijā liela vērtība ir palieņu zālāji, kas ir viena no produktīvākajām ekosistēmām pasaulē. To zāles bio-masa var sasniegt pat 10-30 t/ha zaļās masas vai 2-5 t/ha siena. Dažos Latvijas reģionos palieņu zālājiem joprojām ir ļoti liela ekonomiskā vērtība, jo tie aizņem lielas platības, un, tā kā agrotehnisko apstākļu dēļ tur nav iespējams iekopt aramzemes, tur var nodarboties tikai ar lopkopību.

Arī no mitrākās vietās esošām dabiskām pļavām, ne tikai no palienēm, var iegūt gana labu zāles ražu, turklāt ar lielu minerālelementu un vitamīnu daudzumu. Bieži šādos zālājos esošā augu sugu daudzveidība veicina lopbarības uzņemšanu un sagremojamību. Tas gan ir ar nosacījumu, ka zāli nopļauj vai nogana agrajās attīstības stadijās - pāraugušai zālei būs pakaišu vērtība.

Visu rakstu lasiet šeit: Dabiskie zālāji un to apsaimniekošana_Dz.Kreišmane_LBTU_AgroTops_05.2024