Pļavas piens

Kad vieglā vasaras rītu migla lēnām izklīst un no zemes ceļas reibinošu smaržu vilnis, ganību aplokā sākas rosība, kura neapsīkst visas dienas garumā. Pa lielziedu vīgriežu, naktsvijoļu, dzegužpirkstīšu, saulpureņu un citu ziedu klājumiem klīstot, no karstuma mežmalā tveroties, mijkrēslī pēdējos gaismas starus meklējot un tajos gozējoties, tauriņu, kukaiņu un pļavas putnu kompānijā ganās govis. Tās dabiskās pļavas labā veic svarīgu darbu, jo atbrīvo to no liekās zāles un izplata vērtīgu augu sēklas, tās apēdot un pārnēsājot. Savukārt dabiskā pļava lopiņiem sniedz visu vajadzīgo – desmitiem dažādu augu piesātinātu maltīti un košu puķu, svaiga gaisa, skanīgu putnu dziesmu un zilas debess ieskautu mājvietu.

Šāda idilliska aina gan kļuvusi par retumu vai palikusi mākslas darbos, bet padomāsim par to, kāds mums būtu labums no tā, ja dabiskajās pļavās ganītos vairāk piena govis, kazas un pat piena aitas? Ir vispārzināms, ka dzīvnieku barības deva ietekmē piena sastāvu un kvalitāti – ganību sastāvs veidos piena un tā produktu garšu, krāsu, tekstūru un uzturvērtību. Zāle uzlabo piena produktu īpašību kvalitāti – sviests ir vieglāk smērējams, sieram rodas daudzveidīgākas garšas nianses un tekstūra, pienam – augstāka uzturvērtība. Tā pienā, kas nācis no botāniski daudzveidīgām pļavām, ir augstāka neaizstājamo taukskābju un antioksidantu koncentrācija.